Mēs taisījāmies braukt uz Švarcvaldi Vācijā, bet sataisījāmies tomēr uz Melnkalni. Tas man bija ļoti pa prātam, jo mani dzīves plāni paredz to, ka es braukšu uz divām jaunām valstīm gadā, bet Vācijā es jau biju.
Apmeklēt Melnkalni mēs sataisījāmies maijā, lai paķertu klāt svētkus (1. un 4. maijs Latvijā – brīvdienas).
Melnkalne – valsts Balkānu pussalā, kura nesen atšķēlusies no Serbijas (miera ceļā). Angliski to sauc par Montenegro.
Ja gadījumā esat piemirsuši, Serbija bija daļa no tādas lielas apvienības ar nosaukumu Dienvidslāvija, kurā valdīja diktators Josips Brozs Tito.
Dienvidslā́vija — valsts Eiropā, kas pastāvēja Balkānu pussalā gandrīz visa 20. gadsimta garumā un kurai bija izeja pie Adrijas jūras.
Lielajā Dienvidslāvijā — karalistē (SHSK), pēc tam federācijā (DFTR, DSFR) — ietilpa tagad neatkarīgās valstis: Serbija, Melnkalne, Horvātija, Slovēnija, Maķedonija, Bosnija un Hercegovina.
Dienvidslāvija izveidojās (kā Serbu, horvātu un slovēņu karaliste) pēc Pirmā pasaules kara un Austroungārijas impērijas sabrukuma 20. gadsimta sākumā, un sabruka 20. gadsimta beigās — 21. gadsimta sākumā.
Pirms brauciena es par Melnkalni zināju tikai to, ka tur ir kalni, jūra, silti un skaisti, un vispār tie ir Balkāni, kur dzīvo cilvēki karsti, bet atslābinājušies, ja vien kaut kas tāds ir iespējams.
Vēl es zināju, ka krieviem patīk tur izpirkt nekustamo īpašumu, jo Krievijas megapološu iedzīvotājiem tas tur sanāk ne pārāk dārgi. Gūgle mums saka, ka dzīvoklis maksā no 50 līdz 100 tūkst. eiro, bet māja – no 100 un vairāk. Neesmu Maskavas reāliju pārzinātājs, bet šķiet, ka Maskavā par 50 tūkst. eiro nevar nopirkt pat hruščovku tuvu metro, bet te – ērts dzīvoklis pie jūras, silti, mentalitāte līdzīga, un tomēr Eiropa.
Braukt mēs taisījāmies ne vienkārši tāpat, bet ar mērķi patrenēt savu garu un rumpīti ar velosipēdu palīdzību, proti – nesteidzīgas rāpšanās ar tiem kalnā, un tai sekojošas steidzīgas un biedējošas ripošanas ar tiem no kalna. Lai nogādātu dzelzs rumakus galapunktā (un arī mūs pašus), mēs sadzinām rokā piemērotu transportlīdzekli 9-vietīga mikrobusiņa ar lielu bagāžas nodalījumu izskatā. Šī mīlīgā nīlzirga noma maksāja 32 latus dienā, tātad 320 latus par 10 dienām, 36 latus no cilvēka.
Lūk arī sludinājums ar bildīti:
https://www.ss.lv/msg/ru/transport/transports-rent/minibuses/bhxfb.html
Paldies tiem komandas dalībniekiem, kuri skenēja sludinājumus, apdomāja variantus un brauca skatīties busu. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ, tie ir tie paši cilvēki, kas stūrēja mašīnu 30 stundas turp un 30 atpakaļ, un viņu ieguldījums koza nostrā ir nenovērtējams.
Lai rumpi lieki neapgrūtinātu, tika nolemts uz vietas noīrēt villu, un no turienes tad arī bāzēt dienas izbraucienus. Villa, pēc nelielas gūglēšanas un sarunām e-pastā, atradās tieši pie tilta pār Taras upi, Taras Džurdževiča ciemā, Durmitora nacionālajā parkā.
Mūsu mītne saucās “Vilka Krēpes”, par 6 tur pavadītām naktīm mēs samaksājām 630 eiro.
https://www.montebramis.com/index.php?lang=eng
Kopsummā par busa un mājas īri, ēdienu uz vietas, degvielu, maksas ceļiem un citām nepieciešamajām vajadzībām mums aizgāja ap 200 ls no cilvēka. Sabiedriskajai ēdināšanai, dāvanām, raftingam un visam citam es iztērēju vēl kādus 100 latus, bet no šiem izdevumiem jau varēja arī izvairīties. Principā sanāca visai budžetīgi.
Vēl uzrakstīšu nedaudz par kartēm, jo te nu arī es pieliku savu roku. Pavisam labu topogrāfisko karšu Melnkalnei nav. Ar zināmām pūlēm mēs atradām vairāk vai mazāk nesliktas kartes: vecās kartes (Ģenerālštāba?) rutrekerī, un nedaudz jaunākas – amerikāņu militāristu, GeoPDF formātā. Pakustinot smadzenes, mēs spējām šīs kartes nokonvertēt gan tūrisma navigatoram Garmin, gan Android platformai, manai mīļākajai programmai OruxMaps. Viss šis process bija ne no tiem vienkāršākajiem, un es tagad to neaprakstīšu detaļās, teikšu vien to, ka mums tam ievajadzējās programmas GlobalMapper, MAPC2MAPC, OruxMapsDesktop, un kastomizētu firmvāri garminam ar pašdarināto JNX atbalstu.
Rezultātā kartes sanāca visnotaļ derīgas, taču tās taciņas, kas atzīmētas ar punktīru, ne vienmēr eksistē realitātē.
Kas attiecas uz velomaršrutiem, tad ir oficiālie maršruti, buklets un pat maksas grāmata. GPX trekus izsūta, ja uzraksta e-pastu uz https://montenegro.travel kontaktiem, lūk, tāda nesaprotama birokrātija.
Pagaidām viss.